Socializacijas problemas gimene111

Liepājas Universitātes











izglītības zinātņu maģistrs pedagoģijā

1. kursa studentes

Agnese Strāķes










patstāvīgais darbs

socializācijas problēmas ģimenē



















Liepāja, 2014


Socializācijas problēmas ģimenē



Ģimenes socializācija kā process sākas tajā brīdī, kad ģimenes locekļi
saprot, ka šī procesa attīstības gaitā, iegūtā pieredze ir kā turpinājums
nākamajām paaudzēm. Šis process ir virzīts uz to, ka bērns iemācās, ko
nozīmē būt pieaugušajam. Arī B. Vikmane skaidro, ka Socializācija kā
pakāpeniska virzība uz cilvēka patieso būtību: būt par sabiedrībai derīgu
cilvēku un piepildīt sev nozīmīgu mērķus, realizējot sevi kā
individualitāti, apjaušot savu unikalitāti un pašvērtību [..]" (Vikmane
2009, 14)
Protams, teorētiski, socializācija kā process tiek aplūkots kā labās
pieredzes nodošana nākamajām paaudzēm Jēdziens socializācija [..] tiek
saprasts kā cilvēces uzkrātās kultūrvēsturiskās pieredzes (zināšanu,
prasmju, normu, vērtību, uzvedības stilu utt. ) individuālās pārmantošanas,
apguves un tālāknodošanas process un rezultāts vienlaikus tās sabiedrības
specifiskajos apstākļos, kurai indivīds pieder." (Vikmane 2009, 15). Ja,
šo jēdzienu apskata, praktiski, vienkāršākiem vārdiem, tad Jūlija
Gipenreitere raksta, ka [..] vecāku un bērnu mijiedarbes stils neviļus
tiek ierakstīts ( iespiežas ) bērnu psihē. Tas notiek jau ļoti agri, jau
pirmskolas vecumā, un vienmēr neapzināti " ( Gipenreitere 2006, 7).
No tā var secināt, ka tradicionālajā ģimenes modelī, loma, kādu spēlēs
tēvs ģimenē, spēlēs arī dēls savā ģimenē, esot pieaugušajam, tāpat to var
aplūkot uz mātes meitas lomu. Tātad Izaudzis liels, cilvēks to atkārto kā
dabisku. Tādā veidā no paaudzes paaudzē notiek šī saskarsmes stila
pārmantošana: vairums vecāku audzina savus bērnus tā, kā bērnībā audzināti
paši " ( Gipenreitere 2006, 7 ). Tomēr, pieredze rāda, ka pārmantotība no
paaudze paaudzē ne vienmēr ir notikusi pēc tāda modeļa, kāda ir ģimene,
kurā audzis bērns. Mēdz būt gadījumu, ka socializācijas process ģimenē ir
tik neveiksmīgs, ka nesaglabājas nekāds no paaudzes paaudzē nodots kodols,
vai arī tas ir pretrunā ar pašu bērnu, vēlāk, kā pieauguša cilvēka
uzskatiem par ģimeni un savstarpējo attiecību veidošanu tajā. Eimija
Driskola un Nensija G. Naidžela raksta, ka Dažās ģimenēs socializācijas
process ir ilgstošs, bet nav manāma nekāda ietekme, dažās nav manāma nekāda
socializācijas procesa, un vēl citiem, izskatās, ka tur attiecības nav
vispār. Ja paskatās tuvāk, jūs redzēsiet, ka daži pieaugušie izvēlas
pieņemt uzvedību un vērtības, kas ir pilnīgi pretējs no viņu ģimeņu
veidotajām attiecībām " ( A. Driscoll, N.G. Nagel 2008, 175 ).
Viss iepriekš teiktais norāda uz to, ka ģimenēs mēdz būt socializācijas
problēmas, un visbiežāk tas ir saistīts ar savstarpējās saskarsmes
veidošanu starp ģimenes locekļiem, mūsdienās šī problēma arvien pieaug.
Tātad, ja ģimenē ir saskarsmes problēmas, ir jāmeklē risinājums kā to
varētu mazināt, šajā situācijā, – kā izveidot normālas attiecības ar bērnu.
Jūlija Gipenreitere raksta Slikts uzturs saindē organismu; nepareiza
saskarsme saindē bērna psihi, satricina viņa psiholoģisko veselību un
emocionālo labsajūtu, bet vēlāk, saprotams, arī viņa likteni " (
Gipenreitere 2009, 7 ). Lai varētu glābt esošo situāciju, vecākiem būtu
jāsaprot, ka svarīgi ir censties atjaunot labvēlīgu saskarsmes stilu ar
bērnu un pārējiem ģimenes locekļiem. Šeit es nedomāju mācīt bērnu, bet gan
vislielākā uzmanība būtu jāpievērš vēcākiem pašiem sev, būtu jādomā par
sevis izglītošanu un tikai tad varētu runāt par saskarsmes stilu veidošanu
ar bērnu. Arī Jūlija Gipenreitere uzskata [. . ] vecāki ir ne tikai
jāizglīto, bet jāmāca, kā pareizi runāt ar bērnu " ( Gipenreitere 2009, 9).
Uzskatu, ka šī ir ļoti aktuāla problēma, vecāki vēlas pareizi izglītotu
bērnu, kurš būtu kā paraugbērns sabiedrības acīs, bet paši, visbiežāk,
neaizdomājas, ka bērnu neizglītotība ir pašu nevēlēšanās strādāt pie
labvēlīgas savstarpējās saskarsmes veidošanu. Un šeit jau atkal rodas
nākamā problēma, ja funkcionāla ģimene pieņemtu, ka sevis izglītošana būtu
risinājums, tādā veidā censtos meklēt, ja ne ar paša spēkiem, tad kaut ar
speciālistu palīdzību. Tad disfunkcionāla ģimene, visticamāk, šo problēmu
neuztvertu kā problēmu, bet kā aizvainojumu, kas vērsts uz vecākiem, tādā
veidā, problēma nebūtu problēma un ģimenes locekļu savstarpējais saskarsmes
stils paliek nemainīgs. Īpaši to var attiecināt uz ārēji disfunkcionālām
ģimenēm ( alkoholiķi, narkomāni), pieredze rāda, ka šādās ģimenēs vienīgais
līdzeklis ir speciālistu iejaukšanās ( izcēlums mans - A.S.) . šāda tipa
ģimenēm, diemžēl, par vecāku izglītošanu nav vērts runāt, jo visticamāk, ka
speciālistu iejaukšanās nebūtu kā līdzeklis, lai runātu kā vecākiem sevi
izglītotu, bet gan kā maksimāla iejaukšanās, lai neciestu šāda tipa ģimenēs
augošie bērni, precīzāk, bērnu emocionālā un fiziskā iespaidošana no vecāku
puses.
Atgriežoties pie vecāku izglītošanu, ja runājam par tādu ģimeni, kura
ir ieinteresēta, lai notiktu savstarpēja saskarsme, ar pozitīvu izaugsmi.
Visticamāk, būtu jautājums – ar ko sākt? Manuprāt, šāda tipa vecākiem, kas
ir ieinteresēti sevis izglītošanā, pirmkārt, būtu jānosaka, kas ir viņu
prioritāte. Darbs kā prioritāte, hobijs kā prioritāte vai tomēr tas ir
bērns, kurā ieguldīt maksimāli darbu, nezaudējot cilvēciskās vērtības,
pašcieņu, savstarpējo cieņu. Vecākiem būtu jāsaprot, ka bērns nav kā
objekts, kuru varam "grozīt" pēc savas labpatikas, cenzdamies piepildīt
savus dzīves mērķus, caur bērna darbiem. Vēl arī vecākiem būtu jāsaprot, ka
nevar ieiet otrā galējībā, kur vecākiem šķiet, ka bērns jutīsies mīlēts
tikai tad, ja tiks piepildītas visas viņa vēlmes un citi ģimenes locekļi
viņam pastāvīgi izdabās, arī tā audzināts, bērns kļūst nepakļāvīgs,
visatļautība agri vai vēlu rada sarežģījumus ne tikai vecākiem, bet arī
pašam bērnam.
Uzskatu, ka pirmkārt, vecākam bērns ir jāuzlūko kā "bērns", viņu
nevērtējot. Arī Jūlija Gipenreitere raksta, ka ir jāņem vērā kāds būtisks
princips attiecībā pret bērnu " [..] pieņemt bērnu bez vērtēšanas un
nosacījumiem " (Gipenreitere 2006, 22 ). Tātad, pats būtiskākais un
svarīgais ir parādīt bērnam, ka viņš ir vajadzīgs un ļoti svarīgs jums.
Vecākiem ir jāsaprot, ka nav svarīgi cik bērns pareizi dara šo un cik
pareizi to, bet svarīgi, ir ļaut viņam saprast, ka tas ko viņš dara,
neatkarīgi no pirmajiem rezultātiem, tiek atbalstīts. Nemācīt, bet
palīdzēt, nenopelt, bet parādīt, protams, bez šaubām, bērns kļūdīsies, un
ne vienu reizi vien, bet vecāku uzdevums ir būt vecākam pareiza ceļa
rādītājam, ne soģim. Jau ievērojot, šo pavisam vienkāršo principu, vecāks
jutīs ,ka saskarsmes veidošana ar bērnu būs daudz vieglāka, tā lēni, bet
toties ar virzību uz augšu progresēs. Nākamais, kas vecākam būtu jāievēro,
palīdzēt bērnam situācijās, kad bērns pats to jautā. Tātad bērns alkst jūsu
palīdzību un padomu. Svarīgi ir neatteikt, meklēt kopīgu risinājumu, lietot
valodā vārdus "darīsim kopā" tādā veidā bērns jutīs, ka jūs viņu atbalstāt,
vecāks būs kā "drošības saliņa", brīžos kad tā būs tik tiešam nepieciešama.
Šeit vecākam ir svarīgi apzināties, ka iespējams bērnam ir grūti un viņš
ir ar mieru pieņemt jūsu palīdzību, tad noteikti palīdziet viņam. Jāiezīmē,
ka šeit svarīgi ir saprast, un novērtēt, ka darbība ko veicāt kopā jau
bērns spēj pats paveikt un atstāt to viņa paša ziņā. Tādā veidā tiek bērnam
radīta apziņa, ka vecāks ir tas, kas spēs palīdzēt grūtos brīžos, šādā
veidā starp jums radīsies savstarpēja uzticība. Paradoksāli, bet ne vienmēr
viņam ir jānorit gludi, atļaujiet bērnam sastapties ar savas rīcības
negatīvajām sekām, tādā veidā viņš kļūs pieaudzis un arī apzinīgāks.
Protams, ir vēl ļoti daudz kā, pie kā vecākiem būtu jāpiedomā, veidojot
ģimenei, savstarpējās attiecības vienam ar otru. Lai arī vecāku un viņu
bērnu attiecības ir viena no nozīmīgākajām un ilgstošākajām sociālajām
saitēm, nedrīkst aizmirst par savstarpējām attiecībām, bērnam tas ir tēvs
un māte, pieaugušajiem – sievas un vīra. Svarīgi ir saprast, ka bērns nav
centrālā persona, neaizejot uz bērncentrētās ģimenes tipu, bet svarīgi ir
saprast, ka katrs ģimenes loceklis ir kā daļiņa, kas veido grupu. Nedrīkst
arī aizmirst par savstarpējo attiecību veidošanu šaurākā un plašākā ģimenes
lokā. Svarīgi ir iezīmēt: savstarpējās attiecības ir mūsu dzīves pamats (
izcēlums mans – A.S.).
Neapšaubāmi, jau no bērna attīstības sākuma notiek viņa socializācija,
t.i., pakāpeniska bērna ieaugšana" sabiedrībā. No sākuma viņš ir savas
tuvākās ģimenes loceklis, dzīvo, lielākoties komunicējot ar mammu un tēti,
brāļiem un māsām, ja tādi ir, tad agrīnā vecumā satiekas ar plašāku
radinieku loku – vecmāmiņām, vectētiņiem un citiem radiniekiem. Šeit rodas
viņa pirmā pieredze par socializāciju kā procesu, kas saglabājas visa mūža
garumā. Pirmās saknes ir tās pašas stiprākās, tātad, pirmā pieredze, ir tā
kas iespiežas visdziļāk bērna atmiņā. Ja vecāks būs pietiekami gudrs un
ievēros tikai šos dažus, pavisam vienkāršos principus ko minēju augstāk, tā
būs kaut vai maza, bet ne mazvērtīga bērna ievirzīšana socializācijas
procesā. neapšaubāmi, tas atvieglos bērna turpmāko spēju sevi ievest
sabiedrībā un apzināties sevi kā nemazsvarīgu sabiedrības daļu.
Izmantotā literatūra


1. Blāzma, Vikmane Socializācija ģimenē. Liepāja 2009
2. Gipenreitere, Jūlija. Kā saprasties ar bērnu. Nordik 2006
3. Driscoll, A. Nagel, N.G Excerpt from Early Childhood Education: Birth
- 8: The World of Children, Families, and Educators. 2008 175-176.